“Vai tev zināms, ka saskaņā ar ar kādu senāku indiešu mītu, Radītājs radījis pasauli no nebūtības tikai tādēļ, ka juties vientuļš.? Vai tev zināms, ka amerikānu psihiatrijas mācību grāmatas dzīvi vientulībā kvalificē kā vājprāta formu.?”

“Vai zini, ka grāmatas var darboties līdzīgi kā ģipsis vai apsējs.?”

“Katram cilvēkam vajadzētu ļaut mīlēt to, ko viņš pats vēlas, -vīrieti, sievieti, manis pēc kaut vai... ja tu kādu dienu paziņotu, ka gribi precēties ar zemūdeni, -visu cieņu! Es nebūt nejokoju. Es esmu par mīlestību.! Jo vairāk tāpēc, ka tagad zinu, kas tā tāda ir.”

“Latvieši, kā visiem zināms, ir dzejnieku tauta. Tikai pavisam retais latvietis nebūs vismaz jaunībā kaut drusku pavingrinājies dzejot… Zīmīgi un apbrīnojami, ka latviešu apsēstība ar dzeju izveidojusies par spīti tam, ka dzejo latviski ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citās valodās. Patiesībā, tieši bezdievīgi grūti. Kā lai poēts uzlido poēzijas eteriskajos augstumos, ja kā dzirnavu akmens karājas kaklā stingais, negrozāmais uzsvars uz katra vārda pirmā balsiena? Un piedevām, nabaga latviešu dzejnieku līdz izmisumam vārdzina pagalam trūcīga atskaņu izvēle.”

“Tikai neaizmirstiet, ka arī mēness ir skaists, kaut arī spīd ar atstarotu gaismu.”

“Gaidu, ka tikšu debesīs. Bet nelaiž, saka: “Pagaidi! Tev vēl mūžs jānodzīvo.”