“Cilvēks kļūst vesels, neslēpjot savas slimības, nevis izliekoties vesels.”

“Uneori uit unde mă aflu şi zâmbesc aşa, fără motiv. Câteodată sunt vesel. Vesel de tot. Pentru că uit de mine. Mă pierd pe undeva, în vreun loc depărtat, cum ai uita o carte pe fereastră.”

“[Reliģija]. Šo providenci vienkāršais cilvēks nevar iedomāties citādi kā vien ārkārtīgi kāpinātā tēva personā. Tikai tāds var zināt cilvēkbērna vajadzības, to var atmaidzināt ar savām lūgsnām, remdēt ar savas uzticības zīmēm. Tas viss ir tik acīmredzami infantili, tik svešs īstenībai, ka filantropiski noskaņotajam kļūst sāpīgi domāt, ka vairums mirstīgo nekad nepacelsies virs šīs dzīves izpratnes.”

“Es nezinu vai tas ir apgalvojums vai jautājums, bet šī doma mani nomāc, skolā mani mācīja un grāmatās es lasu, ka galvenais ir cilvēks, bet pagaidām redzu, ka cilvēks daudz vairāk dara, lai radītu tehniku, nevis lai radītu otru cilvēku. Nē, nē, es nedomāju primitīvo radīšanas aktu, ar to nodarbojas visi, kam vien kaut mazākā iespēja, es domāju- cilvēciskās personības veidošanu.”

“Līdzko cilvēks pārstāj šaubīties, viņš ir slims. Līdzko cilvēks pārstāj domāt, viņš ir miris.”

“Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir cilvēks.”

“To uzreiz var redzēt, ka cilvēks ir pidarass.”