“Ak, šie klusie īsie brīži, kurus tik reiz mūžā cilvēks var nozagt liktenim, kad sirds sastings un top mēma no laimes.”

“Reiz es gribēju pakārt laupītāju, bet tas sāpēja viņa mātei. Un mātes bēdas sāpēja viņa māsai, un meitas sāpes sāpēja viņas dārzam: puķes novīta un ābeles nobirdināja nega­tavus augļus, jo meita ziedā aiz bēdām aizmirsa viņas apliet. Tad es piedevu laupītājam tāpēc, ka negribēju vairot sāpes pasaulē.”

“Un kas gan paliek pāri no cilvēka dzīves? Tikai zāle. Vasarā viņa izaug un lēni novīst, bet viņas saknes glabā kluso pagājību. *Pasaku pūķis, 1920”

“Latvija ir kā šampanieša pudele, kura ilgi – ko domājat? – septiņi simti gadu – gulējusi tumšā pagrabā un kuru piepeši attaisījis neuzmanīgais Laiks. Daudz ir izgājis griestos un daudz uz grīdas, bet traukā vēl pietiek, lai mēs noreibtu, jo vīns ir vecs un labs.Kārlis Skalbe”

“Trīs māsas: Igaunija, Latvija un Lietuva ir darinājušas katra par sevi savas kultūras gredzenu. Ikkatrs no tiem laistās savā īpatā daiļumā.Kārlis Skalbe”

“Taip tik atrodo, kad kiti akli. O jie viską mato!”

“Klausies,kā pasaulē klusi cilvēks pēc cilvēka sauc.”