“Un kas gan paliek pāri no cilvēka dzīves? Tikai zāle. Vasarā viņa izaug un lēni novīst, bet viņas saknes glabā kluso pagājību. *Pasaku pūķis, 1920”

“Reiz es gribēju pakārt laupītāju, bet tas sāpēja viņa mātei. Un mātes bēdas sāpēja viņa māsai, un meitas sāpes sāpēja viņas dārzam: puķes novīta un ābeles nobirdināja nega­tavus augļus, jo meita ziedā aiz bēdām aizmirsa viņas apliet. Tad es piedevu laupītājam tāpēc, ka negribēju vairot sāpes pasaulē.”

“Latvija ir kā šampanieša pudele, kura ilgi – ko domājat? – septiņi simti gadu – gulējusi tumšā pagrabā un kuru piepeši attaisījis neuzmanīgais Laiks. Daudz ir izgājis griestos un daudz uz grīdas, bet traukā vēl pietiek, lai mēs noreibtu, jo vīns ir vecs un labs.Kārlis Skalbe”

“Ak, šie klusie īsie brīži, kurus tik reiz mūžā cilvēks var nozagt liktenim, kad sirds sastings un top mēma no laimes.”

“Trīs māsas: Igaunija, Latvija un Lietuva ir darinājušas katra par sevi savas kultūras gredzenu. Ikkatrs no tiem laistās savā īpatā daiļumā.Kārlis Skalbe”

“Viņa joprojām viņu mazliet mīlēja, ja ciešāk ieskatījās. Bet viņa aizvien biežāk un biežāk novērsa skatienu.”

“Viņa izmisums ir ārkārtējs. Viņa stāsts ir drošības tīkls, pār kuru viņš lidinās kā nepārspējams klauns izputējušā cirkā. Stāsts ir vienīgais, kas viņam neļauj izkrist kā akmenim cauri pasaulei. Tas ir viņa krāsa un gaisma. Tas ir trauks, kurā viņš sevi ielej. Stāsts piešķir viņam formu. Struktūru. Tas viņu iegrozō. Tas viņu satur. Viņa Mīlestību. Viņa Ārprātu. Viņa Cerību. Viņa Nebeidzamo Prieku. Likteņa ironijas dēļ viņš rīkojas tieši pretēji aktierim- nevis iedzīvojas lomā, bet cenšas no tās izbēgt. Bet tieši to viņš nevar. Viņa nožēlojamā sakāve arī ir viņa augstākais triumfs.”