“savus čukstus mēs uzdāvināsim lietumdesmit sirdspukstus – pērkonam leišmalē tālu”
“Un, kad mēs skatāmies pa logu, tad redzam tikai ēnas. Ka mēģinām ieklausīties, mēs dzirdam tikai čukstus. Mēs nevaram saprast čukstus, jo mūsu prātos ir iebrucis karš. Karš, kurā mēs esam uzvarējuši un zaudējuši Pats sliktākais karš. Karš, kas sagūsta sapņus un tos pārsapņo par jaunu. Karš, kas licis mums pielūgt mūsu iekarotājus un nicināt pašiem sevi.”
“Nav sākuma, un nav beigu. Mēs nemitīgi maināmies. Nekad mēs neesam tie paši. "Brīnos, ka esmu tik priecīgs”
“...ja mēs visi nemēģināsim sagādāt cits citam pēc iespējas vairāk prieka, tad mēs neņemsim labu galu. "Tu nedrīksti pārlieku bēdāties...”
“Mums tālu nav jāiet un nevajag iet, dod man no sevis tikai mazliet no visa .”
“Tas ko mēs nespējam mainīt, ir vismaz jāapraksta.”