“vienīgais cilvēkskurš viņu redzējisir kāds noklīdissaules starsviņa gāja gar jūras maluviņa gāja gar debesu malutu jau tieciespēc viņas smeldzestagad tu sekosi viņaino dzelmesviņas soļi ir debesīstavi soļi ir debesīs”
“Viņa izmisums ir ārkārtējs. Viņa stāsts ir drošības tīkls, pār kuru viņš lidinās kā nepārspējams klauns izputējušā cirkā. Stāsts ir vienīgais, kas viņam neļauj izkrist kā akmenim cauri pasaulei. Tas ir viņa krāsa un gaisma. Tas ir trauks, kurā viņš sevi ielej. Stāsts piešķir viņam formu. Struktūru. Tas viņu iegrozō. Tas viņu satur. Viņa Mīlestību. Viņa Ārprātu. Viņa Cerību. Viņa Nebeidzamo Prieku. Likteņa ironijas dēļ viņš rīkojas tieši pretēji aktierim- nevis iedzīvojas lomā, bet cenšas no tās izbēgt. Bet tieši to viņš nevar. Viņa nožēlojamā sakāve arī ir viņa augstākais triumfs.”
“Ko runājat par mīlestību, Ja tāda vārda vairs jau nav. Ir vienkāršāk: ''Es viņu gribu.”
“Un visa dzīve ir zaļa sula, kas šķīst gar kuģu sāniem! Un dzenskrūves smaržo pēc piparmētrām.”
“Lielākā daļa putnu ir radīti, lai lidotu. Tas, ka tie nelido, ir ierobežojums viņu lidošanas spēju ietvaros, nevis otrādi. Tu savukārt esi radīts, lai tiktu mīlēts. Tāpēc dzīvot tā, it kā tu būtu nemīlēts, ir ierobežojums tavu iespēju ietvaros, nevis otrādi”
“Uzvelciet baltu kreklu un rakstiet jaunībai. Viņa atnāk ar taureni bizē. Viņa ir soprāns vidusskolas korī. Un viņai ir baltas kurpes.”