“nāve ir ļoti ilgasaka viens tāds kas zintaču aiz loga smilgavēl savu dzīvību svinsīka un nevajadzīgatiklabad tev kā manpati sev uzvilkta stīgapaskaties skan un skan”

“Ir divu veidu cilvēki.Ir tie, kas dzīvo, spēlē un mirst.Un tie, kas nekad nedara neko citu, kā vien turas līdzsvarā uz dzīves smailes.Ir aktieri.Un ir virves dejotāji.”

“..mēs viens otram nepiederam- viņš dzīvo savu dzīvi, es- savu. Negribu nevienu pieradināt , iekams neesmu sameklējusi sev īstās mājas. Pagaidām vēl nezinu, kur tās ir. Bet es zinu, kā es tajās gribētu justies.”

“Papriekot latviešu cilvēks nekad neatteiksies, bet iestājies citāds – ceļošanas laikmets. Latvietis ceļo, un ceļo ne pa jokam! Cilvēks, kas neceļo, varbūt ne tik daudz citiem, kā pats sev liekas tāds kā nepilnīgs, atpalicis. Ja gribi no šīs sajūtas atkratīties, ceļo! Citas izejas nav.”

“Sniegam ir piecas pamatpazīmes.Tas ir balts.Tas sastindzina dabu un pasargā to.Tas nemitīgi pārvēršas.Tas ir slidens.Tas pārtop par ūdeni.Kad Juko par to ieminējās tēvam, viņš tajā saskatīja tikai negatīvo, it kā dēla dīvainā kaisle uz sniegu viņa acīs ziemas sezonu padarītu vēl biedējošāku.-Tas ir balts. Tātad neredzams un nav pelnījis būt redzams.Tas sastindzina dabu un pasargā to. Lepnais. Kas viņš tāds ir, lai apgalvotu, ka spēj sastindzināt pasauli?Tas nemitīgi pārvēršas. Tātad tas nav uzticams.Tas ir slidens. Kurš gan gūst baudu, paslīdot sniegā?Tas pārtop par ūdeni. Lai vairāk mūs appludinātu atkušņu laikā.Bet Juko savā sabiedrotajā saskatīja piecas citas īpašības, kas pilnībā apmierināja viņa māksliniecisko talantu.-Tas ir balts. Tātad sniegs ir dzeja. Neizsakāmas tīrības dzeja.Tas sastindzina dabu un pasargā to. Tātad sniegs ir glezna. Vissmalkākā ziemas glezna.Tas nemitīgi pārvēršas. Tātad sniegs ir kaligrāfija. Ir desmittūkstoš veidu, kā uzrakstīt vārdu sniegs.Tas ir slidens. Tātad sniegs ir deja. Uz sniega ikviens var sajusties kā virves dejotājs.Tas pārtop par ūdeni. Tātad sniegs ir mūzika. Pavasarī tas pārvērš upes un strautus baltu nošu simfonijās.-Sniegs Tev nozīmē to visu? - jautāja priesteris.-Vēl vairāk.”

“Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!”