“Mēs esam tādi, par kādiem izliekamies, tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties, par ko izlikties.”

“Un, kad mēs skatāmies pa logu, tad redzam tikai ēnas. Ka mēģinām ieklausīties, mēs dzirdam tikai čukstus. Mēs nevaram saprast čukstus, jo mūsu prātos ir iebrucis karš. Karš, kurā mēs esam uzvarējuši un zaudējuši Pats sliktākais karš. Karš, kas sagūsta sapņus un tos pārsapņo par jaunu. Karš, kas licis mums pielūgt mūsu iekarotājus un nicināt pašiem sevi.”

“Kur es galu galā biju iekļuvis? Es jutos kā mājās, kā savējo vidū. Te jau viss norisinājās uz mata tāpat kā pie mums, latviešiem! Ķildas, izstāšanās, izslēgšanas, sūdzības, draudi… Raug, ne jau mēs, latvieši, vien esam tie ķildīgie un kašķīgie! Visas pasaules tautas šinī ziņā bija vienādas!… Vienīgā starpība bija tā, ka šeit, saskaitušies, ļaudis viens otru nesaukāja par komūnistiem. Bet rietumnieki jau komūnismu un komūnistus nepazina tik labi kā mēs.”

“Par lietām, ko nevar vairs grozīt, nevajag dusmoties.”

“Caur vakara krēslu, caur vakara miglām rēnām mēs aizejam un pamazām kļūstam par ēnām.”

“Cik viens mēs par otru zinām?Maz, pavisam maz.It kā kopīgus svētkus svinam,It kā kopīgas darbdienas.”