“Es rīkojos kā man ir vislabāk. Un vislabāk ir būt vienkāršam. Pavisam, pavisam vienkāršam. Un, kad vajag ko īpašu, tam jābūt pavisam, pavisam īpašam.”
“Cik viens mēs par otru zinām?Maz, pavisam maz.It kā kopīgus svētkus svinam,It kā kopīgas darbdienas.”
“Latvieši, kā visiem zināms, ir dzejnieku tauta. Tikai pavisam retais latvietis nebūs vismaz jaunībā kaut drusku pavingrinājies dzejot… Zīmīgi un apbrīnojami, ka latviešu apsēstība ar dzeju izveidojusies par spīti tam, ka dzejo latviski ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citās valodās. Patiesībā, tieši bezdievīgi grūti. Kā lai poēts uzlido poēzijas eteriskajos augstumos, ja kā dzirnavu akmens karājas kaklā stingais, negrozāmais uzsvars uz katra vārda pirmā balsiena? Un piedevām, nabaga latviešu dzejnieku līdz izmisumam vārdzina pagalam trūcīga atskaņu izvēle.”
“Rakstīšana vislabāk veidoties zināmos burzmas apstākļos. Šo apgalvojumu esmu dzirdējis no tik daudziem intellektuāļiem, ka tas man jau sen ir apnicis… Saprotams, es tam neticu.”
“Rokas vēziens, plaukstas mājiens, acumirklis, un tu jau esi pavisam cits.Cilvēks nevar neko par sevi zināt, izrādās. Nevar neko paredzēt, kaut šķietas sevi pazīstam...”
“Man filmu žurnālistika ir pavisam nesaistoša blakus nodarbošanās. Es nenododos tai ne tuvu ar tādu profesionālu pamatīgumu kā daudzi no maniem biedriem. Kad diena pavadīta pie rakstāmmašīnas, ir gluži patīkami vakarā aizbraukt uz kādu studiju un noskatīties izrādi. Es skatos caurmērā divas, trīs filmas nedēļā. Ziemā vairāk, vasaras mēnešos mazāk. Telpas ir ērtas un mājīgas. Skatītāji parastie, pazīstamie ļaudis. Izrāda vienmēr tikai vienu filmu – lieki nenogurdinot. Preses izrādes šad tad apmeklē aktieri vai režisori, apsēstas pēdējā rindā un vēro žurnālistu reakciju. Tuvojoties godalgošanas laikam, Holivūda spēcīgi sasparojas. Vairojas preses konferences, vairojas pirmizrādes ar drūzmu, starmetējiem, ar premjēru piedalīšanos, fotografu bariem, televīzijas kameru bīdīšanos. Savs raibums un spirgtums ziņotājā – vērotāja gaitām piemīt, un tikai ļoti retais žurnālists maina savu profesiju pret kādu citu, mierīgāku darbu”