“Es rīkojos kā man ir vislabāk. Un vislabāk ir būt vienkāršam. Pavisam, pavisam vienkāršam. Un, kad vajag ko īpašu, tam jābūt pavisam, pavisam īpašam.”

“Cik viens mēs par otru zinām?Maz, pavisam maz.It kā kopīgus svētkus svinam,It kā kopīgas darbdienas.”

“Viņas īstā dzīve bija lomas, ko viņa tēloja, viņa jutās dzīvāka, kad iedvesa dzīvību savos tēlos, nēsāja tos sevī, kamēr pati dzīvoja savu parasto dzīvi.”

“Latvieši, kā visiem zināms, ir dzejnieku tauta. Tikai pavisam retais latvietis nebūs vismaz jaunībā kaut drusku pavingrinājies dzejot… Zīmīgi un apbrīnojami, ka latviešu apsēstība ar dzeju izveidojusies par spīti tam, ka dzejo latviski ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citās valodās. Patiesībā, tieši bezdievīgi grūti. Kā lai poēts uzlido poēzijas eteriskajos augstumos, ja kā dzirnavu akmens karājas kaklā stingais, negrozāmais uzsvars uz katra vārda pirmā balsiena? Un piedevām, nabaga latviešu dzejnieku līdz izmisumam vārdzina pagalam trūcīga atskaņu izvēle.”

“Bija prieks atkal pievērsties rakstīšanai ar galvu, kas skaidra no kokaīna un patiesas mīlestības.”

“Vīriešiem sekss vajadzīgs, lai sagatavotos doties kaujā ar pašapziņu. Sievietēm sekss vajadzīgs zaudējuma bēdu remdēšanai vai kā daļa no uzvaras gandarījuma.”

“Rakstīšana vislabāk veidoties zināmos burzmas apstākļos. Šo apgalvojumu esmu dzirdējis no tik daudziem intellektuāļiem, ka tas man jau sen ir apnicis… Saprotams, es tam neticu.”