“Viņas īstā dzīve bija lomas, ko viņa tēloja, viņa jutās dzīvāka, kad iedvesa dzīvību savos tēlos, nēsāja tos sevī, kamēr pati dzīvoja savu parasto dzīvi.”

“Gudrs ir tas, kas dzīvo tā, lai viņa ārējā dzīve saskanētu ar viņa iekšienē ilgoto, lai viņa lūpas runātu to pašu valodu, ko viņa sirds.”

“Viņas kvēlākā vēlēšanās bija, lai viņai būtu pulkstenis, kam viņa varētu mainīt laiku, kad vien vēlētos (tam, viņasprāt, Laiks arī domāts).”

“Kad negaiss pārgāja, es lēnām sataustīju durvis. Viss pagalms bija pilns baltiem krusas graudiem. Un visa mūsu labība, cik nu viņas bija, sasita zemē...- Dieva sods, - teica Kārļa tēvs, iznācis un noņēmis cepuri. Es pacēlu dažas vārpas. Es zināju, ka Dievs mani pārbauda. Viņš gribēja zināt, cik man ir spēka tai dzīvei, ko es labprātīgi jaunības neprātā biju uzņēmusies. Viņš gribēja man dot visas bēdas, lai es redzētu, kā jādzīvo cilvēkam, kas iet pret savu sirdi. Un man tas bija viss jāiztur. Savu dzīvi es biju izvēlējusies pati. Man nebija neviena, kam pārmest, neviena, ko sodīt, kā tikai es pati.”

“Viņai izveidojās spēcīga netaisnības izjūta un ietiepīgs, bezrūpīgs raksturs, kāds rodas, tad, kad Kādu Mazu visu mūžu spīdzina Kāds Lielais. Viņa neko nedarīja, lai izvairītos no strīdiem un konfliktiem. Patiesību sakot, viņa tos pat meklēja, varbūt viņai tie pat patika.”

“Ja viņa gribētu, lai piepildās kāda maza vēlēšanās, tā būtu- Nezināt. Nezināt, ko katra diena viņai sniegs. Nezināt, kur viņa būs rīt, nākamajā mēnesī vai gadā. Pēc desmit gadiem. Nezināt, kā viņas ceļš pagriezīsies un kas gaida aiz līkuma.”