“Pēcpusdienās, kad apkārt ezeram no koka uz koku bija izstieptas auklas, uz kurām vējš plivināja minikleitas, maksisvārkus un vēsturiskas apakšbikses ar aukliņām galos, šim dabas stūrītim bija zināma līdzība ar bildēs redzēto Venēcijas karnevālu, jo zem šiem raibajiem apģērba gabaliem braukāja smailītes, airu laivas, piepūšamās gumijas desas un pat viens katamarans, kura pontoni bija veidoti no norakstītām un pēc tam aizlodētām kolhoza piena kannām.”

“Bija prieks atkal pievērsties rakstīšanai ar galvu, kas skaidra no kokaīna un patiesas mīlestības.”

“Kāda man dīvaina gaume- mīlu es tikai trīs. Tevi, kas bija un nāca, tevi, kas blakus nu stāv, tevi ,ko sirds un prāts meklē un kuras nav.”

“Kur es galu galā biju iekļuvis? Es jutos kā mājās, kā savējo vidū. Te jau viss norisinājās uz mata tāpat kā pie mums, latviešiem! Ķildas, izstāšanās, izslēgšanas, sūdzības, draudi… Raug, ne jau mēs, latvieši, vien esam tie ķildīgie un kašķīgie! Visas pasaules tautas šinī ziņā bija vienādas!… Vienīgā starpība bija tā, ka šeit, saskaitušies, ļaudis viens otru nesaukāja par komūnistiem. Bet rietumnieki jau komūnismu un komūnistus nepazina tik labi kā mēs.”

“Vispirms pa spraugu izlīda gara, kaulaina roka, zildzīsloti pirksti apkampuši turēja tupeni ar iespraustu pumpainu sveci, tad parādījās noskretušu brunču mala ar koka tupelēm apakšā,un tikai pēc tam vēl pamazām un pa daļām tika redzama visa krodziniece.”

“Kad nu šādi izlabotu lopu izdevās iegūt ar zirgu mainīšanu saslimušam saimniekam un lopiņš drīzi izrādījās pilnīgi nederīgs, tad ļaudis tomēr uz čigāniem nedusmojās, bet priecājās par veiklību, ar kādu tie piemānīti. [...] Saimnieks neko neteica, bet tikai pasmējās, ar patiku iedomādamies čigāna izmaņu. Viņam nebij nekādu dusmu, jo čigāniem pats Dievs atvēlēja no zagšanas pārtikt un arī viņi ietilpa tanī kārtībā, kas nemainīdamās visus nesa cauri gadalaikiem, pamazām tos balinot kā zāli, no kuras likteņa tie atšķīrās tikai ar to, ka viņu vasara bij mūžīgāka.”