“Es vienkārši atklāju, ka šī pasaule ir pārlieku smaga, lai tajā būtu labs," saka Bannijs, tad aizver acis un, izpūtis elpu, sastingst.”
“Šī pasaule ir manas mājas. Šeit es izvēlos cilvēku, kurš mani vēros daudz dienu un nakšu, – vai to sauc par mīlestību? Esmu piekususi. Priecīga. Tad – skumja. Saplosītiem vaibstiem, neglīta un laimīga. Jauna. Pusmūža. Un veca. Un kāds grib mani vērot. Arī tādu. Visādu. Vienmēr. Mīlestība. Varbūt tas ir vērojums?”
“Es nezinu vai tas ir apgalvojums vai jautājums, bet šī doma mani nomāc, skolā mani mācīja un grāmatās es lasu, ka galvenais ir cilvēks, bet pagaidām redzu, ka cilvēks daudz vairāk dara, lai radītu tehniku, nevis lai radītu otru cilvēku. Nē, nē, es nedomāju primitīvo radīšanas aktu, ar to nodarbojas visi, kam vien kaut mazākā iespēja, es domāju- cilvēciskās personības veidošanu.”
“Un, kamēr ir labi, nav nepieciešams, lai būtu patiesi. "Mācītāja”
“Veca patiesība vēsta, ka kaut kas slikts allaž notiek tad, kad ilgāku laiku ir klājies labi. "Tu nedrīksti pārlieku bēdāties...”
“Lielākā daļa putnu ir radīti, lai lidotu. Tas, ka tie nelido, ir ierobežojums viņu lidošanas spēju ietvaros, nevis otrādi. Tu savukārt esi radīts, lai tiktu mīlēts. Tāpēc dzīvot tā, it kā tu būtu nemīlēts, ir ierobežojums tavu iespēju ietvaros, nevis otrādi”