“Dari ar mani, ko gribi.Bet dari.Tūkstoš sejasman saplūst par vienu-par vienu laimīgotavu,par tādu, kādu es gribuun varuto padarīt. Nē, nevis gribu.Vai tad debesīs iesniedzies tornisko grib ?Viņš ir,un viņš citādi nevar. Dari ar mani, ko gribi.Nē, esi.Esi tāds,kāds tu citādi nevari.”

“Un gaismas bruņinieks klusībā pārliek: "Kāpēc es tik daudz runāju.? Bieži vien es taču nespēju piepildīt to, ko pats sludinu."Bet sirds atbild: "Citiem izklāstot savus uzskatus, tu esi spiests dzīvot saskaņā ar tiem."Un, ticēdams, ka viņš ir tas, par ko runā, gaismas bruņinieks ar laiku pārvēršas par to, ko sacījis.”

“Katram cilvēkam vajadzētu ļaut mīlēt to, ko viņš pats vēlas, -vīrieti, sievieti, manis pēc kaut vai... ja tu kādu dienu paziņotu, ka gribi precēties ar zemūdeni, -visu cieņu! Es nebūt nejokoju. Es esmu par mīlestību.! Jo vairāk tāpēc, ka tagad zinu, kas tā tāda ir.”

“Šī pasaule ir manas mājas. Šeit es izvēlos cilvēku, kurš mani vēros daudz dienu un nakšu, – vai to sauc par mīlestību? Esmu piekususi. Priecīga. Tad – skumja. Saplosītiem vaibstiem, neglīta un laimīga. Jauna. Pusmūža. Un veca. Un kāds grib mani vērot. Arī tādu. Visādu. Vienmēr. Mīlestība. Varbūt tas ir vērojums?”

“Viņš smaidīja. Nauda.? Ko viņš būrī varēja iesākt ar naudu, būrī nauda nebija nekas, vai viņš varēja nopirkt atslēgu.? Vai metāla zāģi, ar ko pārzāģēt stieņus.? Vai ēdienu.? Vai dzērienu.? Būrī nauda nebija nekas. Naudai trūka seguma. Nauda derēja vienīgi iekuram.”

“Par lietām, ko nevar vairs grozīt, nevajag dusmoties.”