“Grūtums mans vai mana vienaldzība –Viss vienalga – tu man kaut kas esi,Viss vienalga – tu mans atoms esi,Un tu zini, ka viens atoms mainaVisas cilvēciskās asinsgrupas.Nepazūdi.Asins pārliešanāTad var iznākt liktenīga kļūda.”

“Ar to vien, ka tu vispār man biji,mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots,un tā priekšā es noliecos bijīgi.”

“Kas ir aizsniegti griesti?Apziņa, ka par zemiem.Un kas ir noķerts vējš?Tas, kas par lēnu skrien.Kas ir sveloša sāpe?Ziņa, ka nesadzīst.Un kas ir tavs paša mūžs?Atzīšanās, ka īss.”

“Man dabūt visu –nelabo un labo,man dabūt visu –zemisko un svēto,un naidu manun mīlestību dabūt,un neko labākues nevaru sev novēlēt.”

“Dari ar mani, ko gribi.Bet dari.Tūkstoš sejasman saplūst par vienu-par vienu laimīgotavu,par tādu, kādu es gribuun varuto padarīt. Nē, nevis gribu.Vai tad debesīs iesniedzies tornisko grib ?Viņš ir,un viņš citādi nevar. Dari ar mani, ko gribi.Nē, esi.Esi tāds,kāds tu citādi nevari.”

“Tāds vakars, ka pienenes neveras ciet.Tāds vakars, ka nav kur un negribas iet.Un velk zaļu strīpu gar apvārsni rietsun skatās tev acīs, un kļūst divkārt zaļāks.Un nevar nekas vairs būt palicis ciet –ne smejies, ne raudi, ne klusē, ne ciet,jo, sajaucis laikus, balts jasmīna ziedspavisam ir apmulsis un veras vaļā.Un pienenesnekad vairs nevērsies ciet.”

“Stīgros staipekņos, steidzīgi stiegu. Tu savilki cietā mezglā manu dvēseli, noziedzīgais būri. Tā es savilkšu tavus stieņus.! Tu esi apvijis ar stieņiem manu augumu, bet nekad tu nevarēsi savus stieņus ievīt man galvā. Te slēpjas mans spēks un tavs nespēks. Manas domas kā putni ir svabadas. Ja arī nomiršu, vienalga, kā pīslis izvējošu cauri stieņiem, būšu brīvs atomu pirmsākumā, bet tu, būri, sarūsēsi un sabirzīsi, jo neviens būris vēl nav mūžīgs. Tikai mēs- cilvēki.”