“Nenokar galvu priekšlaikus –Gadi plūst, upes plūst, smiltis plūst.Kas arī nenāktu priekšā –Horizonts vienmēr būs.”

“Un Sergejs Ivanovičs nostādīja viņu dilemmas priekšā: vai nu tu esi tik neattīstīts, ka nespēj saskatīt visu to, ko tu varētu darīt, vai arī negribi ziedot savu mieru, godkāri un nezin ko vēl, lai to paveiktu.”

“Visos līdzenumos, visos tālumos, jūras un kalnu, sūnu un mežu vientulībā cilvēks vienmēr meklē kādu robežu. Jūra ir skaista ar savām šķautnēm, kurās kaut kas satiekas. Dullais Dauka ir mākslinieks, un cilvēki ir dullie daukas. Jebkurā līdzenumā un tukšumā cilvēks meklē robežu, bet arī - jebkurā pārpilnībā.”

“Šī pasaule ir manas mājas. Šeit es izvēlos cilvēku, kurš mani vēros daudz dienu un nakšu, – vai to sauc par mīlestību? Esmu piekususi. Priecīga. Tad – skumja. Saplosītiem vaibstiem, neglīta un laimīga. Jauna. Pusmūža. Un veca. Un kāds grib mani vērot. Arī tādu. Visādu. Vienmēr. Mīlestība. Varbūt tas ir vērojums?”

“Tikai neaizmirstiet, ka arī mēness ir skaists, kaut arī spīd ar atstarotu gaismu.”

“Es baidos no nākotnes, pareizāk sakot, - no tā, ko tā nesīs. Nodrebu, domādams, ka ikviens, pat visnenozīmīgākais notikums var manas dvēseles satraukumu vērst neizturamu. Īstenībā es nebaidos no briesmām, bet no šausmām, ko tās izraisa. Savā nožēlojamā, drosmi paralizējošā stāvoklī jūtu, ka agrāk vai vēlāk pienāks diena, kad cīņā ar nepielūdzamo rēgu- BAILĒM, būs jāatsakās ne vien no dzīves, bet arī no saprāta.”