“[Reliģija]. Šo providenci vienkāršais cilvēks nevar iedomāties citādi kā vien ārkārtīgi kāpinātā tēva personā. Tikai tāds var zināt cilvēkbērna vajadzības, to var atmaidzināt ar savām lūgsnām, remdēt ar savas uzticības zīmēm. Tas viss ir tik acīmredzami infantili, tik svešs īstenībai, ka filantropiski noskaņotajam kļūst sāpīgi domāt, ka vairums mirstīgo nekad nepacelsies virs šīs dzīves izpratnes.”

“Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!”

“Un viņš saprata, ka vienatne ir tas briesmīgākais būris, kurā cilvēks var sevi ieslodzīt.”

“To uzreiz var redzēt, ka cilvēks ir pidarass.”

“Papriekot latviešu cilvēks nekad neatteiksies, bet iestājies citāds – ceļošanas laikmets. Latvietis ceļo, un ceļo ne pa jokam! Cilvēks, kas neceļo, varbūt ne tik daudz citiem, kā pats sev liekas tāds kā nepilnīgs, atpalicis. Ja gribi no šīs sajūtas atkratīties, ceļo! Citas izejas nav.”

“Rakstīšana vislabāk veidoties zināmos burzmas apstākļos. Šo apgalvojumu esmu dzirdējis no tik daudziem intellektuāļiem, ka tas man jau sen ir apnicis… Saprotams, es tam neticu.”