“Taču gandrīz neviens nekad nesaprot, ka viņa rīcība patiesi sāpina citus cilvēkus! Cilvēki nekļūst labāki, tikai gudrāki. Tad, kad kļūsti gudrāks, tu jau nepārtrauc raut nost mušām spārnus, tu tikai atrodi tam labāku attaisnojumu”

“Vientuļš tu vari justies tikai tad, ja tam pietiek laika.”

“Raudāt vajag, kad neviens netraucē. Tikai tad no tā var gūt prieku.”

“Bukstiņš paskatījās vēlreiz, viņa skatienā nepārprotami lasāms tas, ko mute nejaudāja: nu, ko es teicu? Tad saņēmies pagrieza vēderpusi pret ugunskuru, tagad viņa mugura skaidri rādīja: ko tur, kad jau ēd, lai ēd! Bet ja jau skorderis tā, tad zēni taču nevarēja izrādīt bailes un kā nelgas skatīties tukšā tumsā. Sagula un saritinājās atkal, tikai vēl ciešāk piespiedās viens otram.”

“Stīgros staipekņos, steidzīgi stiegu. Tu savilki cietā mezglā manu dvēseli, noziedzīgais būri. Tā es savilkšu tavus stieņus.! Tu esi apvijis ar stieņiem manu augumu, bet nekad tu nevarēsi savus stieņus ievīt man galvā. Te slēpjas mans spēks un tavs nespēks. Manas domas kā putni ir svabadas. Ja arī nomiršu, vienalga, kā pīslis izvējošu cauri stieņiem, būšu brīvs atomu pirmsākumā, bet tu, būri, sarūsēsi un sabirzīsi, jo neviens būris vēl nav mūžīgs. Tikai mēs- cilvēki.”

“Es gribu sacīt- ja tu pinies ar kādu vīrieti un dzīvo no viņa naudas, tad vismaz pacenties sev iegalvot, ka mīli viņu.”