“..mēs viens otram nepiederam- viņš dzīvo savu dzīvi, es- savu. Negribu nevienu pieradināt , iekams neesmu sameklējusi sev īstās mājas. Pagaidām vēl nezinu, kur tās ir. Bet es zinu, kā es tajās gribētu justies.”

“Katram cilvēkam vajadzētu ļaut mīlēt to, ko viņš pats vēlas, -vīrieti, sievieti, manis pēc kaut vai... ja tu kādu dienu paziņotu, ka gribi precēties ar zemūdeni, -visu cieņu! Es nebūt nejokoju. Es esmu par mīlestību.! Jo vairāk tāpēc, ka tagad zinu, kas tā tāda ir.”

“Es gribu sacīt- ja tu pinies ar kādu vīrieti un dzīvo no viņa naudas, tad vismaz pacenties sev iegalvot, ka mīli viņu.”

“Kad negaiss pārgāja, es lēnām sataustīju durvis. Viss pagalms bija pilns baltiem krusas graudiem. Un visa mūsu labība, cik nu viņas bija, sasita zemē...- Dieva sods, - teica Kārļa tēvs, iznācis un noņēmis cepuri. Es pacēlu dažas vārpas. Es zināju, ka Dievs mani pārbauda. Viņš gribēja zināt, cik man ir spēka tai dzīvei, ko es labprātīgi jaunības neprātā biju uzņēmusies. Viņš gribēja man dot visas bēdas, lai es redzētu, kā jādzīvo cilvēkam, kas iet pret savu sirdi. Un man tas bija viss jāiztur. Savu dzīvi es biju izvēlējusies pati. Man nebija neviena, kam pārmest, neviena, ko sodīt, kā tikai es pati.”

“Es ist sehr leicht den Regen zu ignorieren, wenn man einen Regenmantel hat.”

“Nudien,labāk vēzis nekā negodīga sirds. Tā nav svētulība, tas ir vienkāršs aprēķins. Vēzis var tevi saēst un var nesaēst, bet negodīga sirds saēdīs uz galvošanu.”

“nāve ir ļoti ilgasaka viens tāds kas zintaču aiz loga smilgavēl savu dzīvību svinsīka un nevajadzīgatiklabad tev kā manpati sev uzvilkta stīgapaskaties skan un skan”