“Grēks, kuru es senāk auklēju samudžinātās sirds stīgās, mon grand peche radieux, ir saplacis līdz savai būtībai: līdz neauglīgam un egoistiskam netikumam; un tieši to es svītroju laukā un nolādu. Jūs varat zoboties par mani un piedraudēt atbrīvot tiesas zāli, bet, kamēr man mutē neiebāzīs sprūdu un nenoslāpēs mani, es kliegtin kliegšu par savu nabaga taisnību. Briesmīgi vēlos, lai visa pasaule uzzinātu, cik ļoti es mīlu savu Lolitu, šo Lolitu, bālu un aptraipītu, ar svešu bērnu zem sirds, bet vēl arvien pelēkām acīm, arvien krāsotām skropstām, arvien vēl gaišmatainu un salkani smaidošu, arvien vēl Karmensitu, arvien vēl manu, manu… Changeons de vie, ma Carmen, allons vivre quelque part ou nous ne serons jamais separes.”

“Jā, tuvākā grasi ieraugām arvien desmikārt lielāku un mīļāku nekā savu.”

“Jauns vēl esmu. Gribas sākt no gala. Vēl joprojām ļoti patīk vējš. Sasāp kopā sirds un debesmala. Vēl man dusmas ir, ka ļaudis sēž.”

“Latvija ir kā šampanieša pudele, kura ilgi – ko domājat? – septiņi simti gadu – gulējusi tumšā pagrabā un kuru piepeši attaisījis neuzmanīgais Laiks. Daudz ir izgājis griestos un daudz uz grīdas, bet traukā vēl pietiek, lai mēs noreibtu, jo vīns ir vecs un labs.Kārlis Skalbe”

“Stīgros staipekņos, steidzīgi stiegu. Tu savilki cietā mezglā manu dvēseli, noziedzīgais būri. Tā es savilkšu tavus stieņus.! Tu esi apvijis ar stieņiem manu augumu, bet nekad tu nevarēsi savus stieņus ievīt man galvā. Te slēpjas mans spēks un tavs nespēks. Manas domas kā putni ir svabadas. Ja arī nomiršu, vienalga, kā pīslis izvējošu cauri stieņiem, būšu brīvs atomu pirmsākumā, bet tu, būri, sarūsēsi un sabirzīsi, jo neviens būris vēl nav mūžīgs. Tikai mēs- cilvēki.”

“..mēs viens otram nepiederam- viņš dzīvo savu dzīvi, es- savu. Negribu nevienu pieradināt , iekams neesmu sameklējusi sev īstās mājas. Pagaidām vēl nezinu, kur tās ir. Bet es zinu, kā es tajās gribētu justies.”