“Papriekot latviešu cilvēks nekad neatteiksies, bet iestājies citāds – ceļošanas laikmets. Latvietis ceļo, un ceļo ne pa jokam! Cilvēks, kas neceļo, varbūt ne tik daudz citiem, kā pats sev liekas tāds kā nepilnīgs, atpalicis. Ja gribi no šīs sajūtas atkratīties, ceļo! Citas izejas nav.”
“Raudāt vajag, kad neviens netraucē. Tikai tad no tā var gūt prieku.”
“-Varbūt es tevi izsapņoju. Varbūt tu izsapņo mani; varbūt mēs eksistējam tikai viens otra sapņos un katru rītu, kad pamostamies, viens otru aizmirstam.”
“Ja cilvēks spēj kādu no visas sirds mīlēt, tad viņa dzīvība ir glābta. Pat ja nav iespējams būt kopā ar šo cilvēku.”
“[Reliģija]. Šo providenci vienkāršais cilvēks nevar iedomāties citādi kā vien ārkārtīgi kāpinātā tēva personā. Tikai tāds var zināt cilvēkbērna vajadzības, to var atmaidzināt ar savām lūgsnām, remdēt ar savas uzticības zīmēm. Tas viss ir tik acīmredzami infantili, tik svešs īstenībai, ka filantropiski noskaņotajam kļūst sāpīgi domāt, ka vairums mirstīgo nekad nepacelsies virs šīs dzīves izpratnes.”