Imants Ziedonis

“Kļūdīties ir cilvēcīgi," teica gailis, noveldamies no pīles.”

“Un tādas lielas laimes nemaz nav.Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki.Ir tikai tādas mazas laimītes.Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.”

“Uzvelciet baltu kreklu un rakstiet jaunībai. Viņa atnāk ar taureni bizē. Viņa ir soprāns vidusskolas korī. Un viņai ir baltas kurpes.”

“Un visa dzīve ir zaļa sula, kas šķīst gar kuģu sāniem! Un dzenskrūves smaržo pēc piparmētrām.”

“Un atkal krīt zvaigzne un ceļas cerība. Kā bizonis ceļas cerība, kā baldriāns.”

“Tā dzīvoju mēnešiem. Laidu akmentiņus caur pirkstiem: neviens neiemirdzas. Situ ar āmuru pa pirkstiem: neviens nesāp. Un tad tu parādījies!”

“Visos līdzenumos, visos tālumos, jūras un kalnu, sūnu un mežu vientulībā cilvēks vienmēr meklē kādu robežu. Jūra ir skaista ar savām šķautnēm, kurās kaut kas satiekas. Dullais Dauka ir mākslinieks, un cilvēki ir dullie daukas. Jebkurā līdzenumā un tukšumā cilvēks meklē robežu, bet arī - jebkurā pārpilnībā.”

“Mani nogurdina lielās lietas un norises. Es meklēju lielās norises mazajās.”

“Katrai dienai ir savs vārds. Tas atnāk dažreiz kā melodisks motīvs, uzpeld, pārņem un neatstājas.”

“Tas ir labi, ka vienmēr kā liekot,Kā lūdzot uz tevi kāds raugās.Un tu eji un caurvējā stāvi.Šķirbās. Un durvju spraugās.”

“Marete Tomam Nipernādijam” Kad Tu ienāksi manā būdā,Tev būs migla matos.Putna oliņas ir Tavas acis.Nekad nevar zināt,kas no tām izšķilsies:acīgs vanagsvai ķīvītes kliedziens.Pamelo vēl,pamelo man par sudraba ceļiem,ko minušas tavas pēdas.Taureņi pavasarī laižas nosirds uz sirdi,kurmji alās sten no laimes.Stāsti, ka tu mani pazīsti jaukopš bērnības,mīlēji jau kopš mīlestības.Melo man lielus vārdus,es ticēšu.”

“Ak, cik tā smalka lieta - mokas.Kas var tik smalki aplēst!Tavus matus aptīt sev ap rokuun līdz kliedziena robežai paplēst.Sāpes darīt, sāpes darīt.Starp nopietnību un joku.Pamīlēt tevi un darīt pāri,tavus matus aptīt ap roku.Nē, kāpēc piedošanu lūgties!Tā gribas glaudīt un kost.Pamīlēt tevi, pamīlēt teviun zemēar spēkuspiest nost.”

“Mīlestība tā kā zibens nāk - Atnāk, balta uzliesmo un nosit.”

“Teikt vai neteikt, ka es Tevi.. Un jā.. Varbūt pat ļoti.”

“Aukstā dvēsele aukstajai dvēselei roku uz pleca liek. Auksta dvēsele blakus aukstai dvēselei aukstā vakarā mieg.”

“Kāda auksta atmiņa: es vairs siltumu neatceros.”

“Ir laimīgie, kas sevi atrod un darbu, kuru mīl un prot.”

“Un pēkšņi tāds klusums, ka saule apstājas debesmalā un arī stāv, Elpu aizturējusi.”

“Reizēm sajūku es prātā. Katrā kadrā, katrā skatā nāk no ekrāna uz mani aktrise ar matadatām.”

“Jūs man sakāt: "Mīlestība." Es jums saku: "Ejiet ratā!" Mīlestība, tā ir inde. Mazā, melnā matadatā.”

“Tālā, garā mežu elpa. Dzejā elpas rāviens drošs. Tava elpa. Pārējais viss - elpas trūkums smacējošs.”

“Kāda man dīvaina gaume- mīlu es tikai trīs. Tevi, kas bija un nāca, tevi, kas blakus nu stāv, tevi ,ko sirds un prāts meklē un kuras nav.”

“Atteikties, atteikties, atdot, paciest - lai sāp! Lai iet!”

“Nekas tev nepaliks no maniem pirkstu galiem, Tas tikai pieskaršanās mirklis mazs.”

“Es negribu ne kāpt, ne vīties. Cik viegli nu ir atsacīties no zābakiem, kas mani nes, no putekļiem uz palodzes.”

“Ak, tas nav ticēt, tas nav - cerēt. Cik skaisti ir tā - nepiederēt! Nekam, nekur. Kā palags linu es lēni sevi izbalinu.”

“Ko runājat par mīlestību, Ja tāda vārda vairs jau nav. Ir vienkāršāk: ''Es viņu gribu.”

“Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir cilvēks.”

“Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt. Nejēdzīgi iekārtota pasaule.”

“Tukšumu vēl ir tik daudz. Savādi, ka cilvēki to nemeklē, bet čupojas viens pie otra, viens otram klāt un virsū.”

“Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk, nekā eksplodēt.”

“Gaidu, ka tikšu debesīs. Bet nelaiž, saka: “Pagaidi! Tev vēl mūžs jānodzīvo.”

“Es pats ar sevi šonakt sarunājos. Un paldies Dievam, ka tu nenojaut.”

“Jo nevajaga nemaz daudz – kādreiz pavisam nieku. Lai uzrakstītu sev par prieku, dziesmiņu par prieku.”

“Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.”

“Mums tālu nav jāiet un nevajag iet, dod man no sevis tikai mazliet no visa .”

“Man nevajag daudz - man vajag mazliet. Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs. Un paliks tikai mirklis īss.”

“Es šonakt degšu sveci un iešu, sveci rokās, tālu pļavās. Varbūt caur kādu nezināmu teci es pēkšņi iestaigāšu domās tavās.”

“Klausies,kā pasaulē klusi cilvēks pēc cilvēka sauc.”

“Es negribu teikt, ka dzīvē daudz ir netīrumu. Tā jau tas ir tāda ir dzīve,un netīrumi ir visur.Gribas baltu gulbju.”

“Es saku jums jau dienas simt un piecas - lai puķi dabūtu ir jānoliecas.”

“Izšķirsimies tepat saulītē, kamēr abus skārusi nav ēna.”

“Tevis dēļ es esmu pratis daudz/. Esmu kāvies, cīnījies un cirties.Tikai vienu nepratu nekad - pašā 'īstākajā brīdī šķirties.”

“Caur vakara krēslu, caur vakara miglām rēnām mēs aizejam un pamazām kļūstam par ēnām.”

“Un, kad es paskatos uz rietiem, kāds roku man uz pleca liek : " Mums šajā dzīvē visa pietiek, mums tikai laika nepietiek.”

“Jauns vēl esmu. Gribas sākt no gala. Vēl joprojām ļoti patīk vējš. Sasāp kopā sirds un debesmala. Vēl man dusmas ir, ka ļaudis sēž.”

“Pieej pie krāsns durtiņām tuvu, kad uguns kuras. Ej tā, lai neierauj ugunī, un saki :"Man jānoturas!”

“Ir jābūt tādai vietai, kurā tu atnāc rūpju pilns un pēkšņi - sirds iesāpas no skaistuma...”

“Mīlestība ir laimīga, vienalga, kur tā bijusi - rozēs vai pelnos.”

“Katrai dienai ir uzliesmojums. Ja tu visu dienu esi gājis un neesi to redzējis, tad gaidi. Nemirkšķini acis. Varbūt tas notiek tai brīdī, kad tavas acis aizmirkšķinās.”